Feeds:
Ziņas
Komentāri

No atmiņu stāstiem…

Nav sarakstītas grāmatas, nav interneta, kur ielūkoties, ir vien pašu ciema ļaužu stāstītais, piemiņai un mantojumā atstātās mantas, dažas bildes, kas stāsta par Kurzemes Ozolaines dzīvi.  Šodien starp ciema iedzīvotājiem ir palikuši vairs tikai daži, kuri vēl atceras, zina ko un kā stāstīt, kas paši vēl daudz no tā piedzīvojuši, kas latviešu valodu vēl nav aizmirsuši. Iegriežoties no lielceļa ciema ielā, kas ir arī gandrīz vienīgā ciema iela, labajā pusē vairs tikai vientuļas mājiņas, tikai Jāņa un Lienes Šeļuhinu mājiņai vēl skurstenis kūp. Šie vecīši vienmēr labprāt dalās savās atmiņās, pieredzē, kā arī ar interesi izvaicā par Latviju. Tiem kaimiņos slienas jauna māja, kur Altinkoviču saime mīt, lai arī abi vecāki latvieši, nez kāpēc mēle pārāk daudz latviski nelokās, dēli nodarbības apmeklējot, vairāk iemācījušies un prot. Bet pirmajās mājās pa kreisai rokai mīt jauks latviešu pāris Valdis un Anna Altinkoviči, kuri vēl šodien mājās savā starpā mēdz sarunāties latviešu valodā, un ciemos ieejot nereti cienās ar kādu vēl no mātes aizgūto mielastu- putru, ceptus kāļus vai klimpu zupu, sieru un citiem gardumiem. Viņiem kaimiņos mitinās, lielāko mūža daļu pavadījusi Habarovskā, bet mūža nogalē tomēr atgriezusies dzimtajā pusē, Jekaterina Stepanovna, kurai latviešu valoda ļoti mīļa, līdz ar to savā sētā tā tikai latviski vien runā. Aiz sētas jau sākas Pumpuru saimes dārzs, kur vēl nesen ganījās zirgs. Valentīna un Genādijs mazāk gan zina dažādus stāstus par ciema vēsturi, jo paši vēl salīdzinoši jauni un senos laikus neatceras, bet jokus un dažādus amizantus ciema notikumus gan zina pārstāstīt saulaini un patīkami pozitīvi. Pumpuru māja ciema centrā tikpat kā, jo pa kreisi iegriežas neliels ceļš, kas ved vispirms jau uz veco skolu, turpat kaimiņos un pēc tam uz Štālu mājām, kur gādīgi saimnieko saimniece Alma, rūpēdamās gan par dēliem, mazbērniem, gan arī mājdzīvniekiem un neaizmirsdama rokdarbu tikumu īpaši jau garajos ziemas vakaros. Aiz Štālu dārziem celiņš ved no kalniņa lejā līdz pat aizsprostam Bobrovas upītē, kas gan agrāk bijusi krietni vien plašāka, līdz ar to arī pie aizsprosta uzpludinātais dīķis bijis tik liels, ka arī peldēties brīvi varējis. Pāri takai jauna māja, ko savai ģimenei uzcēlis Valdis Priede – ciema lielākais darba devējs, viņš gan ar atmiņu stāstījumiem skops, jo neatceroties vairs tik labi ne tos laikus, ne valodu. Atgriežoties atpakaļ krustojumā pa kreisai rokai paliek medpunkts, bet otrā pusē Elzas Timbras mājas. Šās mājas liktenis nu ir būt centrā un visu zināt, tāpat arī atcerēties no iepriekšējiem gadiem. Un stāstītāja šī sieva ir liela gan krievu, gan latviešu valodās! Viņai kaimiņos klusa latviešu vecmāmiņa dzīvo, kura gan pati vairāk ik dienas veras tik pa logu ar mežģīņu aizkariņiem ne tik daudz stāsta. Otrā pusē sētai tai mājiņa, kuras saimnieki nez kāpēc mainās ik pāris gadus, bet aiz tās jauna, stalta stāv Ruškutu māja. Šī ģimene, kur bērni aktīvi mēdza apgūt latviešu valodu, darba un bērnu izglītības labad ir pārcēlusies uz pilsētu, tomēr reizēm iegriežas arī ciemā. Tiem aiz sētas sākas Suminu pagalms, kas nu ir ne tikai centrs visām Zelmas meitu un mazbērnu, draugu un radu takām, bet arī latviešu valodas skaidrības un dziesmu vāceles vieta. Zelma gan šodien daudz runā latviski, gan arī zina stāstīt un dziedāt daudz no sendienām, kā arī piekopj latviešu paražas. Mazbērni nereti iegriežas šajās mājās pēc skolas, kas ir tieši pretī, pāri ceļam. Aiz skolas tā pati Bobrovas upīte, bet aiz tās kalnā vienīgā māja, kas saglabājusies, kur celta. Tajā mīt Ermīnes tante, kura daudz labāk var izstāstīt par ciema aizritējušajiem gadiem, jo pati jau vairākus gadus dzīvo tikai pa savu mājiņu un gaida ciemos cilvēkus no ciema. Virzoties tālāk ceļa abās pusēs ir mājas, kur mīt igauņu tautības skolotājas ģimene vienā pusē un otrā skolotājas dēla jaunā ģimene. Pēc tam jau labajā pusē ciema centra punkts – veikals, kur pārdienu rītos var satikt gandrīz visas ciema sievas, kuras kāro pēc svaigās maizes. Gar veikali aizvijas ceļš līdz Lancēvišu un Štālu ģimeņu mājai, kur saimnieks Leonīds ar smaidu latviski sveicinās savā sētā, bet cienastu piedāvās jau krievu valodā. Šajā mājā mīt vienas no ciema varonīgākajām sievām, kas pagūst ne tikai apsaimniekot savas saimniecības, bet arī darboties klubā, Liene Lancēviča ir arī pastniece, viņa labprāt jaukā latviešu valodā pastāstīs visu, ko vien par ciemu zina. Atgriežoties centrālajā ielā, labajā pusē mājiņā mīt Miļa un viņas večuks, kas gan prot latviski, bet dzīvo ļoti noslēgti un mierīgi, varbūt tāpēc, ka viņiem pretī ir kluba ēka, kur vienmēr kūsā dzīvība. Atpakaļ, pirms kluba paliek māja, kur agrāk dzīvojuši latvieši, bet nu arī šai mājai saimnieki mēdz mainīties. Nupat uz pilsētu aizbrauca Zelmas jaunākā meita ar savu ģimeni, meitu, kura vismaz pāris vārdiņus latviski prot ļoti labi. Bet klubam otrā pusē abās ceļa pusēs pa veikalam, kas gan ir daudz mazāki par lielo veikalu, tomēr cilvēki iegriežas arī tajos. Aiz tiem upīte, kas pavasaros mēdz jaukt ceļu, bet aiz tās uzkalniņā labajā pusē Jasko jaunākā dēla ģimenes māja. Lai arī pats igaunis, par sievu apņēmis latvieti. Taņa ne tikai daudz stāsta latviešu valodā, bet izmanto arī savas latviešu kultūras un valodas prasmes veidojot priekšnesumus klubā. Arī abas meitas apmeklējušas latviešu valodas nodarbības un zina kultūru. Kaimiņos Jasko ģimenei ciema medmāsas ģimenes mājas, bet iepretim vairākas mājas, kur dzīvo vecmāmiņas ar vectētiņiem, no kuriem lielākā daļa gan lieli stāstītāji nav, bet savu reizi gan parunājas, gan uzdzied latviski. Medmāsai blakus ļoti akurāta un klusa māja, kur divi latviešu brāļi mierīgi dzīvo, tiem pretī vecā Mieža māja, kur pēdējos gadus Kārlis palicis bez Emīlijas, mitinās viens, tā nu bieži sēz uz soliņa un izjautā garāmgājējus, kliedēdams vientulību. Pretī mājiņa, kur dzīvo gan lielas, gan mazas iebraucēju saimes un  viena no trīs dēlu saimniecībām. Šai mājā visa ģimene augām dienām strādā, daudz nenododoties ne stāstu uzklausīšanai, ne stāstīšanai. Viņiem kaimiņos Šeļuhinu saime, kur saimniece latvieša meita būdama pāris vārdus latviski zina un mazie bērni nodarbības apmeklējuši, bet tiem iepretim latviešu vecmāmiņa, kurai paskarbs raksturs, tomēr vajadzības gadījumā palīdzības tā neatteic. Ejot tālāk, kreisajā pusē veca māja, ar veciem iedzīvotājiem, aiz tiem jaunā Akimovu ģimene, bet aiz tiem Astapovu saime, kur gan nama tēvs un māte labi runā latviski un labprāt dalās savās atmiņās un piedzīvojumos. Tiem iepretim nu jau pamesta māja, kur vēl labi var redzēt tās bijušā saimnieka latvieša lielo aizraušanos un ņemšanos ar zirgiem, pirms tam vēl Idas un Jāņa Kalniņa māja, kur vāciete ar latvieti labi sadzīvo un stāstus arī reizēm pastāstīt zina. Bet vecajai mājai otrā pusē igauņu sievas māja, kur nereti iegriežas arī mazbērni no pretējās mājas. Aiz tās kokmeistera mājas, kuram saknes igauņos. Kalniņā augšā brāļa māja, aiz tās viena kārtīga latviešu saimniecība, kur galvenā saimniece pati latviete ar skarbu un spēcīgu mēli. Tai pretī divas mājiņas, kur vienā no tām latviešu sieva mīt. Aiz tām līdz ciema galam vēl katrā pusē pa divām sētām, kur saimes vij savas ligzdas, tur gan vairs atmiņu stāstus nedzirdēt, bet aiz tām paliek vien mežs, pirms tam vēl dēļu zāģētava, pļavas nokalnīte ar upīti un bijušās spēkstacijas dambi, kas stāsta bez mitas, tikai saklausīt jau kļūst sarežģītāk.

Stāstus stāsta gan latvieši, gan igauņi, gan krievi, lai arī daudzi no tiem neskan latviski, tie visi stāsta par Kurzemes Ozolaini. Tā nu sanāk līdzīgi kā ar mozaīkas likšanu, no stāstiņiem veidojot bildi par ciemu.

Šoreiz atmiņu stāsti diezgan biogrāfiski, gan ciema meiteņu vākti savam pētnieciskajam darbam, gan ikdienas ainās man pastāstīti. Anna Altinkoviča stāstapar pirmajām dzirnavām un elektrības ražotni: ” Atceros, ka 1953.gadā skolā uz kalna ievilka gaismu. Līdz tam bija tvaika katls. Viņš vēl deva enerģiju arī dzirnavām, kur rudeņos mala graudus. Kad graudus vajadzēja nogādāt dzirnavās, jūdza zirgus. Pavasarī graudus atkal veda uz laukiem. Tā elektrības ražošanas mašīna atradās pie Štālu aizsprosta. Viņu apkurināja ar malku, pēc tam lēja ūdeni un laida darbībā maltuvi, savienojot to ar platām siksnām. Viņas bija ļoti smagas. Pēdējos gados viņas pārraudzīja Kalviņš Pēteris Mihailovičs. Dzirnavnieks bija Mihails Ukstiņš Klāva dēls.” Dažādus piedzīvojumus un stāstus gadījās dzirdēt arī kādu darbu piepalīdzot vai tāpat runājoties siltā laikā pie mājas uz soliņa, bet ziemā pie leduspuķu aizsalušā loga istabā. Reiz aizrunājām, ka viņa skolā nemaz nemācījās bioloģiju vai anatomiju, tikai nedaudz zooloģiju tika mācījusies, tad nu zināja nedaudz par zvēriņu ķiškām, bet par to, kā viņas bērns vēderā viņa nemaz nav zinājusi. ( Aut. No vienas puses šķiet – interesanti, ko savā prātā domāt, ja nezini, kā auglis attīstās.) Šie cilvēki par to uzzināja tikai no žurnāla “Zīlīte”, kuru vecmammiņa Made izrakstīja no Latvijas vēl Padomju Savienības laikā. Tā nu stāstīja, ka agrāk jau katrs sev pa pāris žurnāliem izrakstīja, kad tas vēl pārāk daudz nemaksāja.

Kādu citu reizi atkal pa vēsturi runa sanāca….Stāstīja, ka pensijā ejot esot bijis jānorāda pieci gadi, pēc kuriem pensiju skaitīt, tā nu viņa devusies uz Jegravu, kur vēl bijuši visi dokumenti no 1953.gada no kolektīva saglabājušies. Viņa skolu esot pabeigusi 1955.gadā, tad tajos pirmajos gados gan neko neesot pelnījusi. Bet vēl labi atceras pirmos darbus. Viņi bērni esot sējuši treknas zaru slotas aitām, pa pāriem, tad fermā pat speciāli pie griestiem esot bijuši salikti tādi kā tievi, gari koki, uz kuriem ērti pakāra, tad ziemā deva ēst, aitām dikti tādi garšojot. Derējuši gan bērzi, gan apses, gan kārkli.

Kad jau pavasaris aiz loga sniega kupenas izkausējis un dubļiem pilns viss ceļš, atcerējās arī vēl tos gadus, kad bija jātiek pāri ne tikai dubļiem, bet arī Irtišai, jo toreiz tilta vēl nebija. Tas esot bijis agrs pavasaris, kad Anniņai bijis jātiek mājās no slimnīcas. Brālis, kurš dzīvo Tarā esot palīdzējis tikt pāri Irtišai. Ledus vēl esot bijis, bet no malām jau krietni atkusis un arī pa ledu vietām jau peļķes. Brālis esot paņēmis laivu un slēpes, līdz ledum no krasta ar laivu aizpeldējuši, pēc tam brālis ar airi pa priekšu taustīdams esot gājis un Anniņa aiz viņa, abi vēl reizēm nesuši laivu. Pa ledu tā vien esot bijis, ka visu laiku kā pa laipu pa ziemā sastumto ceļmalu kupenām gājuši, otrā pusē atkal ar laivu, tad tik Anniņa stāvējusi krastā un sirds ietrīcējusies aiz bailēm – kā viņa brāli vienu pašu tagad atpakaļ ceļā palaidusi?! Bet darīt jau vairs neko nevarēja, un tik tad viņa varējusi atiet no krasta, kad redzējusi, ka viņš otrā pusē jau iekāpj laivā un laimīgi airē krastā! Tajā reizē esot sazvanījušies, ka kolhoza priekšsēdētājs atsūtīšot pretī kādu transporta līdzekli, traktoru jau droši vien, jo ceļš jau tik tālu bijis izdangāts, ka nekas cits jau lāga nevarēja izbraukt un nekādi citi jau diži braucamie arī tad nebija. Tā nu Anniņa nezinādama, ka tas traktorists iebraucis Bobrovā un aizdzēries, gāja viņam pretī, tāpat jau upes krastā nestāvēsi un negaidīsi. Jau gandrīz pie Martuševas (Aut.- no Irtišas līdz Martuševai aptuveni 36 km) tikusi iet un iedomājas par lāčiem, tur lielie meži priekšā, kas tajā laikā vēl tīri pilni ar kustoņiem bija, un tieši pavasara laiks! Tad braucis kāds traktors ar visu piekabi un piestāj, vaicā vai nevajagot pavest, līdz kurienei tad ejot. Traktors braucis Vasisu virzienā, Anniņa arī tāda bailīga, tomēr viens pats padzīvojis vīrietis, bet viņš laikam to ir nojautis un uzreiz arī teicis, ka lai nebaidoties, ka pašam sava sieva. Tā nu iekāpusi un lēnā garā vismaz līdz krustojumam tikusi, pa ceļam vēl tīri daudz izrunājušies. Tad nu viņa nāk tuvāk Bobrovai, tur ciemā arī traktoristu satiek un ko? – abi tagad dodas mājup. Anniņai brauciens esot bijis tik ļoti uztraukumiem pilns, ka viņa esot domājusi, ka labāk būtu pārnakšņojusi tur un no rīta kā nebūt kaut kājām mājās aizgājusi, bet nu kā bijis bijis. Ciemā tik viņš vēl esot prasījis šņabja pudeli par vešanu, bet Anniņas atteikusi.

Kad Annas brālim Laipai vaicāts par Kurzemes Ozolaines vēsturi un pašu, viņš stāstīja šādu ainu: “Dzimis esmu 1928.gada 6.augustā viensētā pie Jegravas, tagad tās tur vairs nav. Tur arī uzaugu. Tēvs, Jānis Mihailovičs nebija vietējais, pats te atbrauca, kad viņam bija pieci gadi, aptuveni 1896.gadā, māte, Ērika Made Fedorovna, dzimusi Nēsduļķu viensētā. Vecmāmiņa- Mairita Ukstiņa Klāva meita – pārcēlās no Latvijas. Ģimenē bijām pieci bērni. Vecākā māsa nomira agri, kad biju vēl mazs. Divi brāļi nomira no šarlaka, kad mācījos pirmajā klasē. Skolā sāku mācīties 1936.gadā, kalnā pie Erpstu mājas. Uz Kurzemes Ozolaini pārcēlos 1941.gadā, toreiz dzīvojām, īrēdami istabas pie onkuļa. Tēvs bija zemnieks: ara, sēja, nodeva maizi valstij. Grūti bija kara gados. Vasarā bēra graudus, ziemā – strādāja meža sagatavošanā. Pastnieks toreiz mums bija Fjodrs Celms Jakovļevičs, viņš bija arī vetārsts. Pirmais traktors parādījās 30-tajos gados. Mēs ar puišiem skrējām, skatījāmies kā traktoram deg uguņi. Ar viņu ara zemi. Pirmie traktoristi nebija vietējie. No 1951.gada līdz 1954.gadam biju brigadieris ciemā, priekšsēdētājs bija Oskars Cirks. Manā laikā arī sāka celt klubu, aptuveni 1952.gadā, pabeidza – 1955. gadā. No ciema aizbraucu 1964.gadā uz Krapivkas ciemu. No 1974.gada dzīvoju Tarā.”

Nedaudz par skolas dzīvi zina stāstīt arī ciema sākumskolas skolotāja Linda Petrovna Akimova: ” Es sāku strādāt vecajā skolā pie Pumpuru mājas 1977.gadā. tā bija sākumskola, kur varēja pabeigt pirmās trīs klases. Toreiz mācījās vairāk kā 20 cilvēki. Tas bija tāpēc, ka toreiz bija daudzas daudzbērnu ģimenes- 5-6 bērni ģimenē. Kādu mirkli pat grasījās atvērt bērnu dārzu. Bet skolā bērnu palicis daudz mazāk, apmēram trīs. 1982.gadā atkal sāka mācīties vairāk bērni – 8-10 bērni klasē. Bet jau jaunajā skolā, kurā strādāju no 1987.gada līdz šodienai vislielākais bērnu skaits ir bijis 17 skolnieki 1992.gadā.”

Alma Štāla par sevi un ciemu stāsta:” Dzimusi esmu 1937.gadā Nēsduļķu mājās. Tēvs Jēkabs Jāņa dēls un māte Maija Kārļa meita arī tur bija dzimuši un auguši. Tur kopā arī dzīvojām, ar kājām gāju uz skolu Jegravā. Pēc tam pārbraucām uz Augšbebriem un tur divus gadus nodzīvojām. Kad mācījos piektajā klasē, pārbraucām uz Kurzemes Ozolaini. No piektās līdz septītajai klasei gāju uz skolu kalnā. Vasarā, no piektās klases vajadzēja iet kviešus ravēt. Ar kailām rokām rāvām nezāles, tad vēl nekādi cimdi nebija. Daži centās krāpties, ņēma līdzi nazi, bet vecākais pārzinis padzīvojis cilvēks nobāra un izmeta to mežā. Tā arī vācām skābbarību. Meitenes ar grābekļiem, puiši uz zirgiem. Raka lielas bedres vai arī meklēja iedobas vietas, kur sameta to un mīdīja ar zirgiem. Pēc tam apkrāva ar salmiem, tuvāk ziemai veda mājās. Pavasarī graudus veda uz laukiem, sējām. Uz lauka vajadzēja stāvēt un vaktēt, gaidīt, reizēm tā pagāja visa diena kā vējā izmesta. Slaucējām no tāda viedokļa bija labāk, jo viņas aizgāja, padarīja savus uzdevumus un gāja mājās. No kolhoza mani un citus aizsūtīja mežu gatavot. Tur zāģējām kokus ar rokas zāģiem. Vasarā vācām sienu gubās nevis skirdās. Ar kombainu kasījām, kuru vilka traktors. Meitenes aizmugurē kasīja salmus.

Sešus gadus strādāju teļu kūtī, deviņus gadus- par pastnieku. Vēl man bija jāapkopj 120 aitas, vasarā es viņas ganīju, ziemā baroju. Un, protams, strādāju arī kolhozā par slaucēju. Ir daudz pateicības rakstu, otrās klases lopkopja diploms. Bieži deva prēmijas 5-6 rubļi. Reiz prēmijas vērtībā izdeva vāļinkus.

Manu brāli Jāni paņēma karā. Kad karš beidzās, brālis neatgriezās. Ne miršanas apliecība, ne vēstule neatnāca. Tad nosūtīju pavēsti “Taras pieirtišas” avīzei 1945.gada novembrī. Pēc tam pienāca vēstule no brāļa, kuru izsūtījis vēl kara laikā. Mazmeita dokumentos atrada, ka viņš 60-tajos gados apglabāts Latvijā. Otru brāli 18 gadu vecumā paņēma strādāt Prokopjevskas šahtās. Tur arī palika dzīvot, tur arī nomira 80 gadu vecumā. Trešais brālis dzīvo Augšbebros. Dienēja armijā Baltkrievijā. Pēc tam aizveda vecāko māsu uz Augšbebriem, izprecināja. Mēs ģimenē bijām astoņi bērni kopā – vēl divi nomira pavisam maziņi, bet viens nokrita un salauza sprandu.

4 gadus māte strādāja sviesta kombinātā, kaltēja kartupeļus un kazeīnu frontei. Tā arī kombinātam gatavoja malku. Bet vasarā no 2. maija (1.maijs – parasti bija brīvdiena) strādāja bez brīvdienām. Rudenī no 7.novembra brīvas bija svētdienas. Kā mēs uzzinājām, ka karš ir beidzies, es neatceros. Bet kad uzzinājām, kāds raudāja, ka radinieki nav atgriezušies, kāds priecājās, uzzinājis par ilgi gaidīto uzvaru.”

Šādi stāsti dzīvo ciemā un dara to greznu, krāsainu, tomēr to būtiskums, šķiet, rodas mirklī, kad aptver, ka tā ir gandrīz vienīgā informācija, kas ir tev pieejama par ciemu un tā vēsturi.

Advertisements

Kurzemes Ozolaines ciema vēsture

Fragments no Kurzemes Ozolaines ciema meiteņu Veronikas Jasko un Jūlijas Bucenieces patstāvīgā darba par savu novadu, 2008.

Tālos Sibīrijas dziļumos ir vieta, kuru Omskas apgabala kartē droši vien nemaz nevar atrast. Šī vieta ir ciems ar interesantu nosaukumu: Kurzemes Ozolaine. Tālajā 1896. gadā mūsu senči no Latvijas labākas zemes meklējumos ieradās apstrādāt šo Sibīrijas zemi. Izveidoja apmešanās vietu ar latvisku nosaukumu Kurzeme (šodien precīzi vieta pie vecās kapsētas pretī vecajai Jegravai). Pēc arhīvu datiem pirmie Kurzemes iedzīvotāji bijuši Ozola Natālija, Fricis Grauds, Emīlija Grauds, Miķelis Ukstiņš, Matilde Priede, Lībe Gulbis, Stefans Nēsduļķis, Jānis Leimanis, Pēteris Zeidaks, Ēvalds Kuršinskis, Kārlis Erpsts, Fricis Celms.

Vēlāk iedzīvotājiem bija jāpārceļas no viensētām uz Ozolaini, Upes, Egle, Strazds, Runcis – pavisam 40 sētas. Tā apvienojušies no diviem ciemiem, iedzīvotāji jauno ciemu nosauca par Kurzemes Ozolaini. 1936. gadā pievienojās vairākas ģimenes no Sirbaškas ciema.

1939.gads tiek uzskatīts par noteicošo ciema izveidošanā, jo šajā gadā šurp tika pārceltas visas tuvākās apkaimes viensētas. Tām bija jāapvienojas Kurzemes Ozolaines ciemā jeb kolhozā, kurš bija nosaukts Engelsa vārdā. Sākumā lielāko daļu ciema sastādīja latvieši. Bet vēlāk, 40-to gadu beigās šurp pārcēlās vācieši no Romānovkas – Krauzes, Afelda un Cafta ģimenes. 50-tajos gados igauņi no Silimas – Kjago, Tislir, Peder, Jasko, Lukk, Vilp, Saii.

1920.gadā no divām apdzīvotām vietām – Jegorovkas un Kurzemes Ozolaines ar 591 iedzīvotāju un 92 sētām tika izveidota Arodbiedrības komiteja Jegorovkas ciema strādniekiem, zemniekiem un sarkanarmijas deputātiem Jegorovkas nodaļā, Taras nodaļā, Omskas guberņā.

No 1924.gada Jekaterinas rajona Jegorovkas ciema padomē tika iekļautas astoņas apdzīvotās vietas: Jegorovka, Seļimskii, Kurzemes Ozolaine, Augšējā Bobrova (Augšbebri) un Meževna, ar 1121 iedzīvotājiem, 253 sētām.

28.oktobrī 1925.gadā no Jegorovkas ciema padomes atdalījās Augšējās Bobrovas (Augšbebru) ciema padome.

No 1929. gada sakara ar Jekaterinas rajona likvidāciju Kurzemes ciems tika iedalīts pie jaunizveidotā Taras rajona. No 1934. gada – pie Sedeļņikovas rajona. Pirmais Sverdlovas kolhoza priekšsēdētājs bija Cirks. 1940. gadā tika organizēts jauns Vasīsu rajons un Jegorovkas ciema padome tika tam pievienota.

1960.gadā kolhozs, kura sastāvā ietilpa arī Kurzemes Ozolaine, tika nosaukts par Sverdlova kolhozu. No 1962.gada Vasīsu rajona teritoriju pievienoja Taras rajonam. Kurzemes Ozolaines ciems tika iekļauts Taras rajona teritorijā. clipboard01

1912.gadā tiek atvērta baznīcas skola, kur bērniem māca lasīt, rakstīt, rēķināt, kā arī citas zināšanas, kuras nepieciešamas dzīvē. Mācībvaloda te bija latviešu. Grūti nācās apgādāt ar skolā nepieciešamo, kad pat īsti nebija ar ko ģērbties, nebija ne papīra, ne citu skolas piederumu, bet pēc skolas bērniem bija jāstrādā kopā ar pieaugušajiem. Skola atradās kalnā, kur pašlaik atrodas Ermīnes Pētera m, Ķemeres māja. Saimniece atceras: „mūsu ģimene dzīvoja Silimā, līdz skolai bija tālu, tāpēc pirmās klases laikā mamma ar zirgu veda mani uz skolu. Lai katru dienu nebūtu jābraukā, mani atstāja pie kāda vietējā uz nedēļu dzīvot. Kam nebija zirgu, gāja ar kājām no Dubovkas, Silima. Daudzi pameta mācības lielā attāluma dēļ.” Pirmie skolotāji skolā bija Pauperis, Krūmiņš, Skaubītis.

Parādījās pirmās turīgās ģimenes: Kaspari, Graudi, Ukstiņi.

30-40 gados, lai arī cik grūti nebūtu, zeme bija jāapstrādā, bija jānostiprina savas saknes jaunajā vietā, jāceļ mājas, bērni jāaudzina. Izaudzēja gan auzas, rudzus, miežus, kviešus, turēja lopus, ara ar vēršiem, visu pašu rokām paveica. Kad apvienojās Engelsa vārdā nosauktajā kopsaimniecībā, strādāja kopējā saimniecībā, audzēja lopus. Gandrīz visa izaudzētā raža tika atdota nodokļos valstij. Pirmais priekšsēdētājs bija Liepiņš, pēc katras ražas sanāca sanāksme, kur uzskaitīja labākos strādniekus. Saglabājusies 1936.gada fotogrāfija, kas uzņemta pēc šādas sapulces. Trešajā rindā pirmais no labās priekšsēdētājs Liepiņš.

clipboard011

Tirdzniecība notika pa mājām. Pēc paša nepieciešamākā – ziepēm, sērkociņiem, sāls cieminieki devās pie Celma Friča Jēkaba d., kurš bija arī pastnieks.

1932. gadā atvērta tiek jauna septiņgadīgā skola. Tās vietu šodien sauc par „Skolas kalnu”. Pirmie skolotāji bija Matvejeva Ludmila Sergeja m. no Ļeņingradas, Vera Cīrule Kārļa m., Svile Elvīra Kārļa m., bet direktors bija Pēteris Jēgers Andreja d. Vēlāk par skolotāju skolā strādāja Viktorija Štāla Roberta m., Kjago Marta Andreja m., Plečijs Miroslavs, Cirkele Anna Aleksandra m., Anna Kuzmiča, Jēgere Alevtina Kosemira m. Skola darbojas 40 gadus, līdz 1972.gadam.

Vēlāk seko jau kara gadi (1941 – 1945), kas kā smaga nasta visai valstij gūla uz pleciem. No ciema uz fronti devās 52 cilvēki, ne visi atgriezās. Karā krita 30 ciema vīri: Jānis Vimba, Kārlis Levants, Jānis Kuršinskijs, Vasilijs Gaušs, Vladimirs Šilovs, Osvalds Kalvēns, Andrejs Grauds, Miķelis Fogelmans, Jānis Svatulis, Jānis Kaspars, Jānis Priede, Jānis Podāns, Jānis Nēzduļķis, Mārtiņš Vesits, Alberts Eglītis, Žanis Kunkulis, Edvards Čulka, Fricis Matersons, Jēkabs Putriņš, Kārlis Vesits, Alberts Leimanis, Vladimirs Leimanis, Kiseļevs, Kasjanovs, Jānis Kalniņš, Kārliņš, Smirnovs, Kārlis Čulko, Pugulis, Jānis Kjago. (saraksts veidots pēc Ofmanes atmiņām, līdz ar to nav pilnīgs)

Tajā laikā pastnieks bija Fricis Celms, kura uzdevums bija iznēsāt sēru vēstis. Ciema dzīve nebija viegla, tik daudziem nācās strādāt pa diviem, atraitnēm bija jāuztur bērni, cilvēku acīs bija vienas skumjas un jautājums, kad atkal būs mierīgā dzīve.

Atgriezās 22 cilvēki: Andrejs Ozoliņš, Fricis Ukstiņš, Vladimirs Kunkulis, Jānis Ofmanis, Jānis Fogelmanis, Vladimirs Priede, Juris Gaus, Roberts Kuršinskis, Žanis Miezis, Jānis Priede, Arnolds Kaspars, Vladimirs Jēgers, Pēteris Putriķis, Vasīlijs Zeidaks, Kārlis Ermansons, Edvards Prikulis, Miķelis Priede, Sergejs Jarmoļuks, Vladimirs Šeļuhins, Edvards Čulko, Pēteris Priede, Elmarts Jasko.

1952-53.gads bija kluba celtniecības laiks. Līdz tam saviesīgie vakari norisinājās otrajā stāvā kantora mājā. Ēka atradās starp Romadānovu un Saldeno mājām. Ofmaņu māte stāsta: ”klubu sāka celt aptuveni 1952. gadā. Visus baļķus ēkai atveda ar zirgiem, tajā laikā kolhoza priekšsēdētājs bija Osvalds Cirks, bet brigadieris Aleksandrs Zadujevs. No labākajiem būvniekiem bija izveidota brigāde – Alberts Lukk, Eduards Tislers, Osvalds Altinkovičs, Pēteris Ozoliņš, Eduards Ofmanis. Palīdzēja Elmarts Jasko, Roberts Lukk. Sākumā bija plānots uzcelt tikai zāli dejām, bet vēlāk tomēr uzcēla arī kinobūdiņu un skatuves pjedastālu. Pirmais kinomehāniķis bija Jānis Strazds. Vadītāja sākumā nemaz nebija, bet apkopēja bija Olga Felcmane, kas atbildēja arī par kārtību. Vēlāk par pirmo vadītāju nozīmēja Artūru Kolinu.

1956.gadā tika uzbūvēts HES uz upītes aiz ciema, divstāvīgas ēkas izskatā. Elektrību piegādāja noteiktā laikā. Tirgošanās sāka paplašināties, ne tikai pie pastnieka, bet arī pie Panas Matirsones. Pārdeva konfektes, sērkociņus, sāli, ziepes. 50-to gadu beigās tika atvērts veikals. Pārdevēja bija Marija Kjago, Tamāra Eibauera, Alvīne Šilova.

1960. gads. Pēc kara dzīve palika tikpat grūta, cik kara laikā, cilvēki strādāja kolhozā, turēja lopus, apstrādāja dārzus. Par slaucējām fermā tajā laikā bija Lūcija Altikoviča, Ermīne Ķemere, Alama Graustiņa, Lida Cafta, Auguste Afelde, Malja Kjago, Ilda Ozoliņa, Emīlija Zemeta, no kurām vēl šodien vairākas sievietes ciemā ir gādīgas savu māju saimnieces, neskatoties uz cienījamo vecumu un mūža laikā darbos pazaudēto veselību. Traktoristi – Andrejs Martinsons, Miķelis Tets, Vladimirs Ofmanis, Alberts Vassars, Vladimirs Pauliņš (zemāk foto)

clipboard021

Slaucēju kolektīvs 1964.gadā: Priede E., Priede M., otrajā rindā – Matilde Graustiņa, Anna Altinkoviča, Auguste Afelde, Ermīne Ķemere, L. Cafta, Ozoliņa E.

clipboard031

( jau minētās slaucējas, gādājot lopiem skābbarību)

image010

1965.gads ciemā parādās pirmās veļas mazgājamās mašīnas, viņas tiek piešķirtas ražošanas pirmrindniekiem – Valdim Altinkvičam, Valdim Ofmanim, Robertam Kuršinskim.

1971.gadā ciemā parādās pirmais televizors. Viņa saimnieks bija Šilovs Igors. Tas nekas, ka pārraidīja tas vien pāris stundas dienā, durvis mājai vienmēr bija atvērtas kaimiņiem, pārējiem interesentiem. Vīrieši mēdza spēlēt kārtis, šahu, pirms pārraides sapulcējušies, lai nenokavētu sākumu, bet pēc tam burtiski sastinga televizora priekšā. Arī pēc tam uzreiz neizklīda, gribējās taču pārspriest redzēto. Nākošais laimīgais televizora īpašnieks bija Vilis Altinkovičs, pēc pāris gadiem par žiguļa īpašnieku kļūst Valdis Altinkovičs.

1957.gads. Sākumskola tiek jaunās telpās ciemā jaunuzceltā mājā starp Graustiņu un Štālu mājām. Cēla to Edvards Čulks. Pirmā skolotāja ciemā bija A.S. Kuzmiča, bet par apkopēju strādāja E.K. Ofmane. Pirmie skolnieki bija Rita Altinkoviča, Sveta Ustimenko, Liene Šeļuhina, Vladimirs Lukk, Rita Akimova u.c.

1976.gadā ciemā atvērts tiek jauns veikals. Tajā strādāja Alvīne Šilova Kārļa m., bet 1977.gadā praksē uz ciemu atbrauca divas meitenes – lielā un mazā (kā ciemā viņas nokristīja). Tā nu šī ‘mazā’ vēl šodien arī strādā veikalā, Ludmila Priede.

Šajos gados Ermīne Ķemere tiek apbalvota ar trešās pakāpes Darba Slavas ordeni par labo darbu kolhozā. Viņas fotogrāfija tika nopublicēta laikrakstā „Omskaja Pravda”.

clipboard071

1981.gads. tiek pabeigta 1972.gadā iesāktā jaunās fermas celtniecība. Jaunās mūra ēkas iekļāva atsevišķus teļu, govju, buļļu aizgaldus, pienotavu. Fermas vadītājs bija Ričkovs G. 21.oktobrī, 1982.gadā ciemā tika atvērts medpunkts, tā feldšere bija un vēl šodien ir Lidija Krauze.

clipboard09

Ciemā turpinās māju celtniecība. 80-to gadu sākumā uzcelta divdzīvokļu ķieģeļu māja Astapoviem Olgai un Vladimiram. Vēlāk tiek uzcelta vēl viena tāda ķieģeļu māja Vladimira un Marinas Ozoliņu ģimenei un Irinas un Valērija Altinkoviču ģimenēm.

1987.gadā sākumskola tiek pārcelta jaunā ķieģeļu mājā. Skola šajā ēkā līdz šai dienai arī eksistē (kas ir tiešām ļoti atbilstošs vārds šai situācijai). Skolotāja un direktore skolā ir Linda Petrovna Akimova.

1990.gads. tiek atvērts jaunais medpunkts.

1992. gadā notiek Sverdlova vārdā nosauktā kolhoza pārstrukturizēšana akciju sabiedrībā „Jegorovka”, bet jau 2001.gadā „Jegorovka” bankrotē. No šī brīža ciems sāk pilnīgi patstāvīgu dzīvi.

2002.gadā no Latvijas ierodas valodas un kultūras skolotāja Kristīne Straujā, divu gadu garumā notiek nodarbības valodas un kultūras apgūšanai, arī tautisko deju ansamblis klubā, aizsākto darbu 2007./08. m.g. turpināja Liene Salmiņa.

2005.gadā ciems atzīmē kluba 50 gadu jubileju.

2006.gadā atkal jaunas svinības – 110 gadu jubileja ciemam, bet 2007.gadā sākumskolas 20 gadu jubilejas atzīmēšana.